Jau aiz kalniem, jau aiz birzēm 
Zuda, grima saules liesma; 
Tālumā kā izdzisdama
Atskan ceļinieka dziesma. 

Rokas salicis, es klausos, 
Ko gan ceļavīrs tur dzied: 
Vai par zilo brīnumpuķi, 
Kas aiz svešām jūrām zied? 

Vai viņš dzied par zvaigžņu bariem 
Zilās debess dziļumos?
Vai par mēness sudrabstariem 
Krēslas pilnos eglājos? 

Vai viņš dziesmas skaņās sūta 
Saviem mīļu sveicienu? 
Stāsta viņiem, sirds cik grūta, 
Maldoties pa svešumu? 

Vai viņš priecājas, ka tuvu 
Tēvu zemes robežas?
Viss var būt... bet manā sirdī 
Mostas gaužas žēlabas. 

Katrs zin, kur tēva māja, 
Katrs zin, kur gaida tā... 
Tikai man nav gaidītāja, 
Nav, kurp iet no svešuma! 

Un kā putniņš, kura ligzdu 
Ļauni bērni postīja,
Tā bez cerības es dodos 
Projām, projām tumšumā... 

Jau aiz kalniem, jau aiz birzēm 
Zuda, grima saules liesma; 
Tālumā kā izdzisdama
Atskan ceļinieka dziesma...